VALSTS. Lietuvas un Igaunijas literatūra. Marts

-

25. martā notika #PLAUKTs trešā "kopā sanākšana", kur apspriedām februāra mēnesī izlozēto tēmu - lietuviešu un igauņu literatūra.

Diskusija patiesi ievilka un aizrāva, vedot sarunas ne vien par tām grāmatām, kuras sākotnēji dalībnieces nosauca kā lasītas, bet atminoties vairākus citus kaimiņu autoru darbus, kas reiz lasīti. Nonācām arī pie vairākām atziņām - par tēmu un beztēmu, par autoru un lasītāju, par grāmatas sākumu un beigām, kā arī to, kāda nozīme galu galā ir grāmatas vākam vai nosaukumam!?

Tā, piemēram, Daina Girvaite , stāstot par savām sajūtām, ko piedzīvojusi, lasot Andrusa Kivirehka "Zilo, ragaino dzīvnieku", atzina, ka šī tomēr nav grāmata, kas ievelk, un ir nācies mazliet piespiesties. Larisa Barinova Dainai piebalsoja, sakot - izlasīju pirmās 50 lappuses un grāmatu noliku malā; ir daudz interesantākas grāmatas!

Sarunas gaitā daudzas sarunas dalībnieces atsaucās uz Dainas teikto par to, ka grāmatai ir jāievelk, un par tādu tika atzīti Rūtas Šepeteis romāni "Starp pelēkiem toņiem" un "Jūras sāļums"; par to, cik sāļa jūra, stāstīja Sanita Lugovska, dalīdamās arī ar citātu: "Vai karš padarīja mūs ļaunus? Vai vienkārši aktivizēja ļaunumu, kas jau mita mūsos?"

Anna Fe stāstīja par savām sajūtām, lasot Maimu Bergas darbu "Es mīlēju krievu", un atzina, ka ir bijušas daļas, kas nav šķitušas interesantas, un kam lekusi pāri - te arī secinājums par to, cik dažādi var lasīt vienu un to pašu darbu, jo Larisa Barinova šo grāmatu lasījusi pilnīgi ar citu uztveri un sajūtām.

Gunta Grundmane dalījās sajūtās par Lēlo Tungalas "Biedrs bērns", sakot šādus vārdus - tik dzeltena un skaista grāmatiņa atstāj tādu izmisuma sajūtu! Lūk, atziņa, ka grāmatas vākam vai nosaukumam ne vienmēr var uzticēties. Mums būs sajūta, ka autors mūs pievīlis, kaut gan patiesībā pievīlušies būsim vien paši.

Sarunas gaitā arī pieminējām Viles Jurgas un Itagaki Linas kopdarbu "Sibīrijas haiku", par ko galvenais secinājums noformulējams divos vārdos - SUPER grāmata!

Kā arī izskanēja atzinīgi vārti romānu "Silva rerum" un "Pētera imperatore" autorei Kristinai Sabaļauskaitei, ka šī nu ir pasaules līmeņa rakstniece.

Saku lielu paldies sarunas dalībniecēm, ar kurām kopā aizvadījām vairāk kā stundu brīnišķīgas un rosinošās sarunās par izlasīto!

Lai šodien mūs silda pavasaris un uz tikšanos aprīļa mēnesī! 🌷🌞

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mans radošuma process

-
Seno laiku domātāji uzskatīja, ka radošums (cilvēka spēja radīt) ir dieva dota radošā dzirksts, piemēram, senie grieķi uzskatīja, ka radošā procesa laikā pie cilvēka atlidojušas mūzas. Tā arī mūsdienās nereti nākas dzirdēt, ka mākslinieki piedzīvojuši mūzas ierašanos, kad darbs tapis, vai tieši otrādi – radošajā procesā iestājusies krīze, jo mūza kā nenāk, tā nenāk. Arī pati esmu domājusi par to, kas ir manas mūzas, un kādi apstākļi tās mudina vai kavē, un kā vienu galveno varu izvirzīt iemīlēšanos. Bez mūzu klātesamības tiek izšķirtas divas radošas personības, līdz ar to arī divi dažādi radošie procesi. Vieni ir mākslinieki, kuru radošais process sākas pēkšņi, spontāni. Nejauši uztverta informācija (notikums, skaņa, smarža) rada virkni asociāciju, kuru rezultātā rodas mākslas darbs, savukārt otri ir zinātnieki, kuru radošais process tiek apzināti virzīts. Cilvēks saskaras ar kādu problēmu un cenšas to atrisināt. Pieskaitu sevi pie abiem.         Kā ja...
Read more »

ASTRIDA LINDGRĒNE. Septembris

-
Attēls
Septembrī atgriezāmies pie bērnu dienās ļoti iemīļotām grāmatām - pie rakstnieces Astridas Lindgrēnes darbiem. Daudz kas jau bija lasīts gadus iepriekš, kaut ko izņēmām no grāmatu plaukta, nopūtām putekļus un pārlapojām vēl reiz, bija arī tādas grāmatas, kas bērnībā bija skolas lasāmsarakstā, bet izlasījām tikai tagad.  Grāmatas, par kurām runājām, gan jau būs ļoti pazīstamas. Tās bija "Pepija Garzeķe", "Ronja - laupītāja meita", "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", "Brāļi Lauvassirdis"... Sarunas gaitā pie mums atnāca vairākas atziņas. Piemēram, tas, ka tādiem tēliem, kā Pepijai vai Karlsonam, kas ir skaļi, krāšņi un ekstraverti, vienmēr blakus ir klusie un kūtrie. Pepijai tā ir Annika un Tomijs, Karlsonam - brālītis. Un šo tēlu dinamika ir tik silta un brīnišķa, šie tēli parāda cilvēka daudzās iespējamās šķautnes un to, kā tās, esot mijiedarbībā, viena otru tikai papildina. Pamācības pilnīgi noteikti ir vēl viena lieta, kas caurstrāvo šo...
Read more »

LaLiGaBa PROZAS KATEGORIJAS NOMINANTI. Jūnijs

-
Attēls
27. jūnija vakarā pēc Līgo un Jāņu lustēm PLAUKTs dalībnieces, gan regulārās apmeklētājas, gan dalībnieces, kas sarunai pieslēdzās pirmo reizi, satikāmies, lai apspriestu LaLiGaBa’s prozas kategorijā nominētos darbus – Ingas Ābeles stāstu krājumu “Balta kleita”, Ingas Gailes romānu “Rakstītāja”, Jāņa Joņeva stāstu krājumu “Tīģeris” un Lauras Vinogradovas romānu “Upe”. Ingas Ābeles stāstu krājumu “Balta kleita”  lasītājas bija  Inese Baumane  un  Sanita Pujāte . Kaut kā sanāca tā, ka, tā kā tas bija pirmais darbs, ko apspriedām, šķita, ka dalībnieces (un PLAUKTs vadītāja ar pierakstiem) nav vēl īsti ieskrējušās, taču par darbu un rakstnieci būtiskas atziņas noteikti ir, ka tas ir krājums ar brīnišķīgu un bagātīgu valodu, ko ļoti iespējams baudīt, pat tad, ja pats stāsts tik ļoti neuzrunā. Nākamais darbs, kas tika apspriests, bija Ingas Gailes romāns “Rakstītāja” par rakstnieci Ivandu Kaiju , par ko stāstīja  Sandra Dieziņa ,  Larisa Barinova  un  D...
Read more »