ASTRIDA LINDGRĒNE. Septembris

Septembrī atgriezāmies pie bērnu dienās ļoti iemīļotām grāmatām - pie rakstnieces Astridas Lindgrēnes darbiem. Daudz kas jau bija lasīts gadus iepriekš, kaut ko izņēmām no grāmatu plaukta, nopūtām putekļus un pārlapojām vēl reiz, bija arī tādas grāmatas, kas bērnībā bija skolas lasāmsarakstā, bet izlasījām tikai tagad. 

Grāmatas, par kurām runājām, gan jau būs ļoti pazīstamas. Tās bija "Pepija Garzeķe", "Ronja - laupītāja meita", "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta", "Brāļi Lauvassirdis"...

Sarunas gaitā pie mums atnāca vairākas atziņas. Piemēram, tas, ka tādiem tēliem, kā Pepijai vai Karlsonam, kas ir skaļi, krāšņi un ekstraverti, vienmēr blakus ir klusie un kūtrie. Pepijai tā ir Annika un Tomijs, Karlsonam - brālītis. Un šo tēlu dinamika ir tik silta un brīnišķa, šie tēli parāda cilvēka daudzās iespējamās šķautnes un to, kā tās, esot mijiedarbībā, viena otru tikai papildina. Pamācības pilnīgi noteikti ir vēl viena lieta, kas caurstrāvo šos stāstus. Iespējams, tāpēc pieaugušam cilvēkam tos lasīt ir grūtāk, jo šīs dzīves mācības jau apgūtas un stāstos ir ļoti acīmredzamas, kamēr pie bērniem tās, iespējams, atnāk pirmo reizi. Bija gan dalībnieces, kas atzina, ka bērnībā nav spējušas lasīt šīs grāmatas, tās likušās neinteresantas, taču pieaugušā vecumā, lasot kopā ar bērniem, tās likušās ļoti aizraujošas.

Šīs grāmatas, lai arī sarakstītas bērniem uztveramā un saprotamā valodā, ietver sevī ļoti nopietnas dzīves mācības, kas vērtīgas arī pieaugušajiem. Ronjā, kur radikālums mijas ar skaisto, patiesībā atklājas stāsts par to, kā raupjajā laupītāju vidē tieši bērni ir tie, kas ar savu rīcību mudina pieaugušos saprast, ka īsta draudzība, mīlestība un savstarpējā izpalīdzība ir lielāks spēks nekā naids un savstarpējā konkurence. Brāļos Lauvassirdīs tiek risināti jautājumi, no kuriem bērnus pieaugušie vienmēr cenšas pasargāt, vai kas, kā mums nez kāpēc šķiet, bērniem ir nesaprotami, pārāk smagi. Galvenokārt tas ir jautājums par nāvi. Kur mēs paliekam, kad nomirstam? Vai nāve var piemeklēt arī bērnus? Vai nāvei iespējams stāties pretī drosmīgi un bez bailēm? 

Bez šaubām nonācām pie secinājuma, ka bērniem ir jālasa Lindgrēne! Un, iespējams, pieaugušajiem arī. Šo stāstu vērtība nav zudusi un cerams arī nezudīs gadiem.