POSTMODERNISMS. Jūlijs

Kad sanācām PLAUKTa zoom’ā jūlija beigās, runājām par vienu no sarežģītākajām tēmām līdz šim – postmoderno (ārzemju) literatūru. 

Lai arī sarunas mums raisījās tik pat interesantas un aizraujošas kā vienmēr, aprakstīt to, ko runājām šķiet teju neiespējami, vārds vienkārši negrib rakstīties uz elektroniskā papīra. Bet te, lūk, mans mēģinājums atdarināt to, ko runājām kopā ar to, ko zinu par romāniem, par kuriem runājām:

Vladimirs Nabokovs, romāns “Lolita”, kas nospļaujas uz sabiedrības tikumības centieniem. Grāmata, kas kopš tās iznākšanas regulāri tikusi vajāta un aizliegta, taču allaž atgriezusies 20. gadsimta izcilāko un traģiskāko romānu topā. Būtībā stāsts par slimu vīrieti, kas iestrēdzis kādā savas dzīves epizodē, kad bijis 13 gadus jauns, pazaudējis savu tā laika mīlu un, pieaudzis būdams, joprojām to meklē, kā pats saka, nimfetēs – seksuāli pievilcīgās un ļoti jaunās meitenēs. Lasītājs lasa par Humbertu Humbertu un pat jūt viņam līdzi. Bet viņš taču ir pedofīls!? Un tajā pašā laikā – dzīves upuris un cietējs. Un romāna galvenais varonis. 

• Vai var teikt, ka Humberts “mīl” Lolitu? Vai viņš kādreiz uzskata viņu par būtni ārpus savas iztēles? Vai lasītājs kādreiz spēj redzēt Lolitu tā, kā Humberts to nevar?
• Vai Humberts ir simpātisks tēls? Kāpēc vai kāpēc ne?
• Vai Lolita ir stāsts par morāli, neskatoties uz Nabokova uzstāšanu Pēcvārdā, ka tā nav?

Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem lasītājs var censties rast atbildi stāsta iepazīšanas gaitā.

Umberto Eko, romāns “Rozes vārds”, kas ar lasītāju spēlējas jau no pirmās lappuses. No postmodernisma tajā atrodami vairāki elementi: 

• Metafikcija. “Tādējādi es [Umberto Eko] no jauna atklāju to, kas rakstniekiem vienmēr ir zināms un ko viņi mums tik daudzreiz teikuši: grāmatas vienmēr runā par citām grāmatām, un ikviens stāsts stāsta kādu jau agrāk izstāstītu stāstu.” (Eko, 621. lpp.)
• Intertekstualitāte. “Romāna teksts aprok lasītāju kā gigantiska nozīmju lavīna, un, to lasot, ir nepieciešamas intelektuālas pūles, tomēr tas nāca kā īsta atklāsme par to, kāda var būt literatūra, un Eko tajā pārliecinoši iemiesojas gan kā izcils vēsturnieks, gan rakstnieks vizionārs.” (Bormane, La.lv)
• Ironija.  Izteikta mizogīnija, bet mūki tik un tā iekāro šo “ādas maisu [sievieti], kas pildīts ar gļotām un mēsliem” (404. lpp.)

Lasot grāmatu, nelaizi pirkstus, tas var būt nāvējoši!

Ginters Grass, romāns “Skārda bungas”, kas vislabāk noraksturojas kā viens milzu ķieģelis un cīņa, kas jāizcīna līdz galam. Romāns, kuram veltījām lielu sarunas daļu, un par kuru ir gandrīz neiespējami kaut ko uzrakstīt. Postmodernisma elementi tajā? Visi. Varonis? Pilnīgs anti-varonis. Un galu galā liek uzdot jautājumu, kura sabiedrības daļa ir slimāka? Tādi Oskariņi un Humberti Humberti, kas uzvedas kā jūtas, vai tie pārējie, kas nosoda un savas patiesās būtības slēpj aiz slēgtām durvīm. 

*Ieteikums lasīšanai – piespiedu kārtā radīts noskaņojums.

Patriks Zīskinds, romāns “Parfīms”, kas esot šausmīgi smieklīga grāmata! Postmodernisma elementi šeit ir vairāki:

• Pastišs romānā “Parfīms” tiek atklāts caur galveno tēlu, kurš romāna gaitā lasītāju izved caur romantisma, simbolisma, dekadences, totalitārisma un postmodernisma idejām.
• Ironija – iznīcina klasisko vācu romānu; apšauba un pārvērtē jebkādas nozīmes un nozīmju hierarhijas.
• Simulācija. Grenuijs cenšas radīt fikciju, mākslīgu leģendu par savu eksistenci, slepkavojot jaunas meitenes, no kuru nevainības sintezē augstākā labuma dabiskumu, ko šī pasaule vēl nav samaitājusi. Romāna beigās pūlis viņu saplosa gabalos, jo arī grib kādu daļiņu no nevainības. Viņi kā jau īsteni postmodernisma bērni ir noticējuši "mākslīgām paradīzēm" - viltojumam ir tikpat liela vērtība kā oriģinālam. Ļaunais (slepkava) tiek estetizēts ar nevainīga skaistuma smaržu, skaistā iesaiņojumā ir viegli iesmērēt viltus vērtības kā īstas.
• Transgresīvā fikcija. Grenuijs ir antivaronis, slepkava, netic Dievam, antisociāls, dzīvniecisks, sociopāts.
• Intertekstualitāte. Romantisms un simbolisms/estētisms; Grenuijs kā Jēzus; Pasaules radīšana septiņās dienās; Mērijas Šellijas “Frankenšteins”.

PLAUKTa lasītājas saka tā:

• Jo lielāks murgs, jo lielāks postmodernisms;
• Grāmata bija pretīga, bet interesanta;
• Tas ir tāpat, kā patikšana spiest pumpas.

Džons Faulzs, romāns “Franču leitnanta draudzene”. Viena atziņa – nepatika. Viens jautājums – kāpēc postmodernisms? Un mans centiens sniegt atbildi:

• Pastišs. Autors izmanto 19. gadsimta romantiskās daiļliteratūras paražas, lai uzrakstītu pētījumu par Viktorijas laikmeta manierēm un morāli, kurā ietvertas divas galvenās tēmas: erotiskās vēlmes virzīšana laulības institūcijā un laulības un ģimenes finansējuma izstrāde, reizē attēlojot mūsdienu apziņas rašanos.
• Intertekstualitāte, kas katras nodaļas sākumā parādās epigrāfa veidā. Faulzs izmanto šo epigrāfa paņēmienu, lai radītu iespaidu, ka viss darbs ir veltīts Viktorijas laika romāna atjaunošanai. Epigrāfa mērķis ir noteikt toni nākamajai nodaļai un tiem ir neskaitāmas atsauces uz zināmiem autoriem.
• Metafikcija. Autors regulāri iejaucas stāstījuma struktūrā. Trīspadsmitajā nodaļā un citur Faulzs ir iegājis stāstījuma struktūrā. Šī iejaukšanās deva autoram iespēju komentēt Viktorijas laika konvenciju.
• Historiogrāfiskā metafikcija. Romānā lasītāji grozās starp reālistisku stāstījumu, kas izveidots deviņpadsmitā gadsimta vidū, un mūsdienu stāstījuma balsi. Tas palīdz iekļaut šajā Viktorijas laikmetā daudz intertekstuālu norāžu, kas pārtrauc romāna vēsturisko reālismu.
• Par postmodernām pazīmēm uzskatāma arī romāna sadrumstalotībā, tā daudzie skata punkti, vairāki nobeigumi un autora kļūšana par tēlu.

“Simboli un alegorija iekrāso gandrīz katru šīs garās, mīklainās grāmatas lappusi. Varoņi reizēm izgaist ēnās zem polemikas nastas, stāsts klibo, socioloģijas un daiļliteratūras sajaukums šad un tad ir pretenciozs – tomēr es ieteiktu tikties ar Faulza kunga dzīvīgo prātu. Tik lielā un vērienīgā grāmatā kā šī trūkumi nepārsteidz; un tā kā Faulza kungs aicina lasītājus piedalīties, tad tendence apšaubīt dažus viņa argumentus ir jāuzskata par lasītāja funkciju. Lēnām patērētā franču leitnanta sieviete galu galā ir atalgojošs stimulants.” / Avots: Trevor, William (2019). The French Lieutenant’s Woman reviewed - archive, 1969. Pieejams: https://www.theguardian.com/books/2019/jun/12/the-french-lieutenants-woman-review-john-fowles-1969 

Dons Delillo, romāns “Trokšņi”. Romāna pamatā – stāsts par universitātes profesoru Džeku Gledniju – Hitlera studiju vadītāju kādā prestižā ASV augstskolā, par viņa sievu Babeti, abu attiecībām ar Džeka kolēģiem, bērniem, kaimiņiem. Pēc ķīmiskas avārijas netālajā rūpniecības centrā Džeks pārsteigts pamazām saprot, cik nozīmīgu vietu viņa un viņa arī sievas dzīvē ieņem bailes no nāves.

“Romāns nav postmodernā stilā, bet drīzāk ir postmodernā stāvokļa komentārs; proti, tā ir subjektīva reakcija uz postmodernu realitāti. Piedāvājot lasītājam ieskatu Delillo varoņu salauztajā, “šizofrēnijas” perspektīvā, Trokšņi atklāj simulakru, cildenuma un tehnoloģiskā determinisma pasauli. To darot, lasītājs apzinās pastiša realitāti, kuru viņš var kritizēt un mēģināt apstrīdēt. Trokšņiem ir tendence pievērst uzmanību cilvēku apziņā apraktiem, bet pazīstamiem dzīves aspektiem, ka iepirkšanās centri, televīzija, ģimene un šo lietu valodas slēpj dziļus un rezonējošus noslēpumus. Tas ietekmē viņus… kā ilgstoša viņu pašu dzīves iepazīšana… nav iespējams iepirkties lielveikalā vienādi, skatīties televīzijas katastrofu tādā pašā veidā.” / Avots: Kaviani, Fareed. (2014). Understanding The Postmodern Condition through Don DeLillo’s White Noise. Pieejams: https://www.the4thwall.net/academic-papers/2014/2/18/understanding-the-postmodern-condition-through-don-delillos-white-noise 

Čaks Palanjuks, romāns “Cīņas klubs”. Biju vienīgā lasītāja, tāpēc man grūti pastāstīt. Vai es iesaku izlasīt? Noteikti. Noteikti iesaku arī noskatīties filmu. Varbūt ne pusaudžu puišiem, ka nesadomājas iznīcināt pasauli un sākt strādnieku šķiras revolūciju. Te drīzāk stāsts par tās ēnas pusēm un nekontrolējamību. Mazliet. 

Vairāk par romānu, tā postmodernajiem elementiem, tēmām un simboliem es pastāstu šeit: https://youtu.be/tPOwq0fr8hI