PLAUKTs

Nereti cilvēku domās un sarunās parādās diezgan līdzīgi un vispārpieņemti viedokļi par to, kādas ir jaunu cilvēku attiecības ar grāmatām. Šie stereotipi visbiežāk ir par to, ka jaunieši nelasa vispār un tikai sēž telefonos vai arī par to, ka literatūra, ko jaunieši izvēlas lasīt, nav atzīstama par nopietnu, vērā ņemamu un tādu pamatīgu lasāmvielu. Vairāk par šo tēmu aizdomājos pēc tam, kad noklausījos podkāsta “Piedzīvot” sēriju “Ko jaunieši lasa?” , kurā podkāsta vadītāja un veidotāja Aija Bremšmite sarunā ar diviem vidusskolas/tikko pēc vidusskolas vecuma jauniešiem Kārli un Eniju centās šos pašus jautājumus izzināt sarunā ar pašiem vaininiekiem. Domāju, man noteikti nav vērts atstāstīt sarunā dzirdēto, to var noklausīties katrs interesents pats, bet vēlos te mazliet pareflektēt par dzirdēto, jo jāteic, ka tā ir viena grūta lieta ar tiem podkāstiem - tikai klausīties un pašam sarunā nepiedalīties (ja nu vienīgi savā galvā, ar saviem putniem), TĀPĒC šeit mani divi centi un pārdomas...

Portugāļu rakstnieka Paulu Koelju romāns “Alķīmiķis” ir viņa ievērojamākais darbs, kas pazīstams visā pasaulē, un šķiet, ka, ja cilvēks interesējas par literatūru, tad viņš par šo darbu un tā autoru noteikti būs dzirdējis. Grāmatas aizmugurē dots citāts, kas sniedz ieskatu šī darba esencē: “Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.” Šis viens citāts liek lasītājam saprast, ka darbs ir filozofiska rakstura un ka tā galvenie motīvi koncentrējas ap cilvēka Likteni un tā piepildīšanu. Šī darba pamatelementi ir jau pieminētā Likteņa īstenošana, dabas vienotība, kas pārveidojas pasaules dvēselē, un bailes, tāpat sastopami vairāki simboliski elementi – galvenā varoņa Santjago aitas, pati Alķīmijas zinātne un māksla, un tās noslēpumi un tuksnesis. Šis romāns, cik esmu novērojusi, sašķeļ tā lasītājus ...

Seno laiku domātāji uzskatīja, ka radošums (cilvēka spēja radīt) ir dieva dota radošā dzirksts, piemēram, senie grieķi uzskatīja, ka radošā procesa laikā pie cilvēka atlidojušas mūzas. Tā arī mūsdienās nereti nākas dzirdēt, ka mākslinieki piedzīvojuši mūzas ierašanos, kad darbs tapis, vai tieši otrādi – radošajā procesā iestājusies krīze, jo mūza kā nenāk, tā nenāk. Arī pati esmu domājusi par to, kas ir manas mūzas, un kādi apstākļi tās mudina vai kavē, un kā vienu galveno varu izvirzīt iemīlēšanos. Bez mūzu klātesamības tiek izšķirtas divas radošas personības, līdz ar to arī divi dažādi radošie procesi. Vieni ir mākslinieki, kuru radošais process sākas pēkšņi, spontāni. Nejauši uztverta informācija (notikums, skaņa, smarža) rada virkni asociāciju, kuru rezultātā rodas mākslas darbs, savukārt otri ir zinātnieki, kuru radošais process tiek apzināti virzīts. Cilvēks saskaras ar kādu problēmu un cenšas to atrisināt. Pieskaitu sevi pie abiem.         Kā ja...