Mans radošuma process
Seno laiku domātāji uzskatīja, ka radošums (cilvēka spēja radīt) ir dieva dota radošā dzirksts, piemēram, senie grieķi uzskatīja, ka radošā procesa laikā pie cilvēka atlidojušas mūzas. Tā arī mūsdienās nereti nākas dzirdēt, ka mākslinieki piedzīvojuši mūzas ierašanos, kad darbs tapis, vai tieši otrādi – radošajā procesā iestājusies krīze, jo mūza kā nenāk, tā nenāk. Arī pati esmu domājusi par to, kas ir manas mūzas, un kādi apstākļi tās mudina vai kavē, un kā vienu galveno varu izvirzīt iemīlēšanos. Bez mūzu klātesamības tiek izšķirtas divas radošas personības, līdz ar to arī divi dažādi radošie procesi. Vieni ir mākslinieki, kuru radošais process sākas pēkšņi, spontāni. Nejauši uztverta informācija (notikums, skaņa, smarža) rada virkni asociāciju, kuru rezultātā rodas mākslas darbs, savukārt otri ir zinātnieki, kuru radošais process tiek apzināti virzīts. Cilvēks saskaras ar kādu problēmu un cenšas to atrisināt. Pieskaitu sevi pie abiem.
Kā jau iepriekš tas tika aplūkots, sengrieķu mitoloģijā par mūzām uzskatīja dievietes, kas pie cilvēka ieradās radošā procesa laikā. Tad nu arī no mitoloģijas vārds mūza ir asimilējies mūsdienu valodā un saprotams, kā daiļrades iedvesmas avots, arī dzejnieka, mākslinieka daiļrade. Manā radošajā procesā daudzus gadus mūza ir bijusi iemīlēšanās. Laiks, kad kāda dēļ sirds pukst straujāk, vēderā kūleņus met taureņi un pasaule rādās citās krāsās. Protams, šī mana mūza ne vienmēr bijusi žēlīga, un par radošuma lielāko produktivitāti rūpējusies, trauslo sirdi salaužot. Šī mūza gadiem baroja manu blogu, kas bija vienīgā vieta, kur šo sāpi izlikt, un, jokainā kārtā, mana bēdu mūza bijusi daudz aktīvākā par laimīgo mūzu. Atminos uzejam citātu, kas šo paradoksu, vismaz priekš manis, ļoti labi izskaidroja, un tas skanēja sekojoši: “Being an artist means healing your own wounds and at the same time, endlessly exposing them.” Es biju maza māksliniece, kas dziedinājumu meklēja savas dvēseles izlikšanā rakstos, tajā pašā laikā plēšot savas emocionālās rētas vaļā pa vairākiem lāgiem. Bet es savas mūzas ļoti mīlēju, un bez tām nebūtu bijis manis, vismaz ne šeit un šodien, šāda veidolā. Gluži kā Viljams Šekspīrs apdziedājis savu mūzu 78. sonetā, pievienojos viņa vārdiem: “Skan dzejā manas jūtas vienkāršās, jo tu par mākslu prati pārvērst tās” (13-14.)
Darbu citēšana un izlasīto, saklausīto rindu pārstrādāšana zem savas izpratnes būtībā ir mans nākošais radošuma solis – es kā māksliniece. Lai arī neuzskatu sevi par mākslinieci, kas radījusi milzu darbus ar lielu māksliniecisko pievienoto vērtību, tomēr sava veida spontānas izpausmes savā darbībā esmu novērojusi. Tā, patiesību sakot, arī tapa mans līdz šim galvenais radošais mākslas darbs, blogs, kad kādā gaišā jūnija naktī negulēju un impulsa vadīta to izveidoju, un tāpat tapuši daudzi ieraksti – pie pirmajiem saules lēcieniem vasaras naktīs, staigājot pāri piemājas pļavām, sēžot zem dižiem ozoliem, lienot pa brikšņainiem mežiem, redzot, klausoties, sajūtot. Un ne tikai dabā, arī caur autobusa logu, ar kuru ļoti bieži devos mājup skolas laikos, pavērās liels lauks iztēlei, pārdomām par aizvadīto dienu un apcerēm par vēl nepiedzīvoto. Ļoti daudz dziesmu vārdi likuši domāt par bijušo, esošo, arī neiespējamo, radītas citas dimensijas un tēli tajās, izdzīvotas vairākas dzīves (diemžēl, ne pierakstītas). Tā, piemēram, Imanta Kalniņa komponētās dziesmas “Nelaid, māte, bērnus mežā” un “Raganas dziesmiņa pirms sprieduma pasludināšanas” radījusi veselu stāstu, kas vēl apauga ar mana tēta jociņiem par Raganu māju (netālo mednieku būdiņu meža vidū), kopā radot stāstu par jaunu meiteni un tās cīņu par sadzīvošanu ar raganību un izdzīvošanu trauksmainā laikā. Stāsts bija noklusis manī un nu ir iedzīvināts prozas rakstīšanas pamatu lekcijā tādejādi, ka mirklī, kad pasniedzēja Jana Rūce aicināja mūs izveidot vienu savu tēlu, pie manis atskrēja tieši šī meitene, jau gadiem gaidījusi savu kārtu. Un nu ir jārada stāsts. Impulsi, vai ne?
Tāpat impulsi noved arī pie apzināta un virzīta radošā procesa. Šo savu radošuma izpausmi vairāk saistu ar savu skolotājas profesiju. Savā darbā noteiktu sastopos kā ar negaidītiem impulsiem, kas liek ķerties pie radīšanas (visbiežāk, stundu plānu vai materiālu), vai arī apzināti meklēju idejas, lai jau atkal radītu (tos pašus stundu plānus un materiālus). Piemēram, reizi pa reizei mēdzu ieklīst grāmatnīcā, lai, kā man patīk teikt, pabūtu pie grāmatām. Šādā vienā apciemojuma reizē Liepājas J. Rozes grāmatnīcā pamanīju fantastisku materiālu kulturoloģijas stundām – miniatūras figūriņas “Apkārt pasaulei” tematikā. Tās var kalpot kā līdzeklis, lai iepazīstinātu ar tēmu (radītu intrigu), kā līdzeklis atkārtošanai, tās var tikt izmantotas tēmas izspēlēšanai vai atkārtojuma uzdevumam. Iespējas ir neizsmeļamas! Tās vienīgi mazliet apstājas pie budžeta, bet cerams, ka tas ar laiku būs risināms jautājums, vismaz pagaidām varu līdz galam neuztraukties, jo vēl kuturoloģiju nemācu. Bez šādām impulsīvām idejām, protams, ir arī tādas vairāk forsētas, tāda iemesla dēļ, ka vienkārši vajag, un šajā gadījumā ar vajag es domāju nepieciešamību padarīt stundas skolēniem interesantas, pilnas ar darbošanos un atklāšanu. Šādās reizēs esmu izstrādājusi ne vienu vien aizraujošu stundu, ir pat izdevies tās apkopot tādā darbā, ko dēvē par bakalaura darbu, šajā mācību gadā īpašu vērību piegriežot lomu spēlēm, lai radītu skolēnos empātiju pret cilvēkiem, laikiem un apstākļiem, par kuriem mācāmies, jo pareizi jau ir – viens ir izlasīt, ka 30. gadu krīzē bezdarbs pārsniedza 25 procentus, bet kas cits ir izspēlēs darba devējus un meklētājus, un ieraudzīt, kā tas ir, kad puse no skolēniem, kas darbu meklēja, paliek savā bezdarbnieka statusā, jo vakanču bija tik, cik to bija, un ne par vietu vairāk. Protams, būt par radošu skolotāju nemitīgi un bez apstājas nav viegli un, godīgi sakot, arī nav iespējami, taču vismaz tik, cik atļauj laiks (un programmas standarts) censties piemeklēt citas formas, kā apgūt sarežģītas tēmas, ir lietderīgi ne tikai radošajam skolotājam, bet ārkārtīgi vērtīgi arī topošajam vai jau esošajam radošajam skolēnam.
Ikvienā manā radošajā procesā, saprotams, ietilpst vairāki blakusefekti un apstākļi, kas to par tādu padara. Tā noteikti ir nepieciešamība pēc rakstāmgalda, jo uz grīdas vai gultā, vai kā citādi es vienkārši nespēju aptvert visu apkārt esošo informāciju, kā arī man nav ērti. Tāpat neviens mans radošais process vai jebkura darba veikšanas process nav iedomājams bez spēku izsīkuma, un kā uzveikt tos? Ar kukuli, protams! Parasti tās ir tik gaidītās un piesolītās kafijas pauzes, kuru laikā nereti atļaujos noskatīties arī pa kādam seriālam, reizēm pirms darba izpildes apsolu sev balvu, kuru iegūstu tikai tad, kad darbs izdarīts (mīļākais našķis vai lūpukrāsa). Reizēs, kad darbu ir vairāk nekā saprašanas, kā tas ir ar bakalaura darba rakstīšanu, nekas cits neatliek, kā visus priekus apvienot, un tad nu sanāk kafijas vārīšana, drukāšana un aptauju rezultātu aprobēšana pie virtuves galda, kamēr pa televizoru fonā iet jau piektā filma, jo nezin kāpēc ir sagribējies kaut kādu darbību un troksni pie lielas nopietnības. Un bardaks! Vienmēr līdzi nāk bardaks, kad nokrāmēts ir katrs istabas stūris, grāmatzīmju vietā saliktas pildspalvas, zem drēbēm paslēpti noderīgi raksti, un šis haoss ir mans miers. Tas ir mans radošais process.
Kā jau iepriekš tas tika aplūkots, sengrieķu mitoloģijā par mūzām uzskatīja dievietes, kas pie cilvēka ieradās radošā procesa laikā. Tad nu arī no mitoloģijas vārds mūza ir asimilējies mūsdienu valodā un saprotams, kā daiļrades iedvesmas avots, arī dzejnieka, mākslinieka daiļrade. Manā radošajā procesā daudzus gadus mūza ir bijusi iemīlēšanās. Laiks, kad kāda dēļ sirds pukst straujāk, vēderā kūleņus met taureņi un pasaule rādās citās krāsās. Protams, šī mana mūza ne vienmēr bijusi žēlīga, un par radošuma lielāko produktivitāti rūpējusies, trauslo sirdi salaužot. Šī mūza gadiem baroja manu blogu, kas bija vienīgā vieta, kur šo sāpi izlikt, un, jokainā kārtā, mana bēdu mūza bijusi daudz aktīvākā par laimīgo mūzu. Atminos uzejam citātu, kas šo paradoksu, vismaz priekš manis, ļoti labi izskaidroja, un tas skanēja sekojoši: “Being an artist means healing your own wounds and at the same time, endlessly exposing them.” Es biju maza māksliniece, kas dziedinājumu meklēja savas dvēseles izlikšanā rakstos, tajā pašā laikā plēšot savas emocionālās rētas vaļā pa vairākiem lāgiem. Bet es savas mūzas ļoti mīlēju, un bez tām nebūtu bijis manis, vismaz ne šeit un šodien, šāda veidolā. Gluži kā Viljams Šekspīrs apdziedājis savu mūzu 78. sonetā, pievienojos viņa vārdiem: “Skan dzejā manas jūtas vienkāršās, jo tu par mākslu prati pārvērst tās” (13-14.)
Darbu citēšana un izlasīto, saklausīto rindu pārstrādāšana zem savas izpratnes būtībā ir mans nākošais radošuma solis – es kā māksliniece. Lai arī neuzskatu sevi par mākslinieci, kas radījusi milzu darbus ar lielu māksliniecisko pievienoto vērtību, tomēr sava veida spontānas izpausmes savā darbībā esmu novērojusi. Tā, patiesību sakot, arī tapa mans līdz šim galvenais radošais mākslas darbs, blogs, kad kādā gaišā jūnija naktī negulēju un impulsa vadīta to izveidoju, un tāpat tapuši daudzi ieraksti – pie pirmajiem saules lēcieniem vasaras naktīs, staigājot pāri piemājas pļavām, sēžot zem dižiem ozoliem, lienot pa brikšņainiem mežiem, redzot, klausoties, sajūtot. Un ne tikai dabā, arī caur autobusa logu, ar kuru ļoti bieži devos mājup skolas laikos, pavērās liels lauks iztēlei, pārdomām par aizvadīto dienu un apcerēm par vēl nepiedzīvoto. Ļoti daudz dziesmu vārdi likuši domāt par bijušo, esošo, arī neiespējamo, radītas citas dimensijas un tēli tajās, izdzīvotas vairākas dzīves (diemžēl, ne pierakstītas). Tā, piemēram, Imanta Kalniņa komponētās dziesmas “Nelaid, māte, bērnus mežā” un “Raganas dziesmiņa pirms sprieduma pasludināšanas” radījusi veselu stāstu, kas vēl apauga ar mana tēta jociņiem par Raganu māju (netālo mednieku būdiņu meža vidū), kopā radot stāstu par jaunu meiteni un tās cīņu par sadzīvošanu ar raganību un izdzīvošanu trauksmainā laikā. Stāsts bija noklusis manī un nu ir iedzīvināts prozas rakstīšanas pamatu lekcijā tādejādi, ka mirklī, kad pasniedzēja Jana Rūce aicināja mūs izveidot vienu savu tēlu, pie manis atskrēja tieši šī meitene, jau gadiem gaidījusi savu kārtu. Un nu ir jārada stāsts. Impulsi, vai ne?
Tāpat impulsi noved arī pie apzināta un virzīta radošā procesa. Šo savu radošuma izpausmi vairāk saistu ar savu skolotājas profesiju. Savā darbā noteiktu sastopos kā ar negaidītiem impulsiem, kas liek ķerties pie radīšanas (visbiežāk, stundu plānu vai materiālu), vai arī apzināti meklēju idejas, lai jau atkal radītu (tos pašus stundu plānus un materiālus). Piemēram, reizi pa reizei mēdzu ieklīst grāmatnīcā, lai, kā man patīk teikt, pabūtu pie grāmatām. Šādā vienā apciemojuma reizē Liepājas J. Rozes grāmatnīcā pamanīju fantastisku materiālu kulturoloģijas stundām – miniatūras figūriņas “Apkārt pasaulei” tematikā. Tās var kalpot kā līdzeklis, lai iepazīstinātu ar tēmu (radītu intrigu), kā līdzeklis atkārtošanai, tās var tikt izmantotas tēmas izspēlēšanai vai atkārtojuma uzdevumam. Iespējas ir neizsmeļamas! Tās vienīgi mazliet apstājas pie budžeta, bet cerams, ka tas ar laiku būs risināms jautājums, vismaz pagaidām varu līdz galam neuztraukties, jo vēl kuturoloģiju nemācu. Bez šādām impulsīvām idejām, protams, ir arī tādas vairāk forsētas, tāda iemesla dēļ, ka vienkārši vajag, un šajā gadījumā ar vajag es domāju nepieciešamību padarīt stundas skolēniem interesantas, pilnas ar darbošanos un atklāšanu. Šādās reizēs esmu izstrādājusi ne vienu vien aizraujošu stundu, ir pat izdevies tās apkopot tādā darbā, ko dēvē par bakalaura darbu, šajā mācību gadā īpašu vērību piegriežot lomu spēlēm, lai radītu skolēnos empātiju pret cilvēkiem, laikiem un apstākļiem, par kuriem mācāmies, jo pareizi jau ir – viens ir izlasīt, ka 30. gadu krīzē bezdarbs pārsniedza 25 procentus, bet kas cits ir izspēlēs darba devējus un meklētājus, un ieraudzīt, kā tas ir, kad puse no skolēniem, kas darbu meklēja, paliek savā bezdarbnieka statusā, jo vakanču bija tik, cik to bija, un ne par vietu vairāk. Protams, būt par radošu skolotāju nemitīgi un bez apstājas nav viegli un, godīgi sakot, arī nav iespējami, taču vismaz tik, cik atļauj laiks (un programmas standarts) censties piemeklēt citas formas, kā apgūt sarežģītas tēmas, ir lietderīgi ne tikai radošajam skolotājam, bet ārkārtīgi vērtīgi arī topošajam vai jau esošajam radošajam skolēnam.
Ikvienā manā radošajā procesā, saprotams, ietilpst vairāki blakusefekti un apstākļi, kas to par tādu padara. Tā noteikti ir nepieciešamība pēc rakstāmgalda, jo uz grīdas vai gultā, vai kā citādi es vienkārši nespēju aptvert visu apkārt esošo informāciju, kā arī man nav ērti. Tāpat neviens mans radošais process vai jebkura darba veikšanas process nav iedomājams bez spēku izsīkuma, un kā uzveikt tos? Ar kukuli, protams! Parasti tās ir tik gaidītās un piesolītās kafijas pauzes, kuru laikā nereti atļaujos noskatīties arī pa kādam seriālam, reizēm pirms darba izpildes apsolu sev balvu, kuru iegūstu tikai tad, kad darbs izdarīts (mīļākais našķis vai lūpukrāsa). Reizēs, kad darbu ir vairāk nekā saprašanas, kā tas ir ar bakalaura darba rakstīšanu, nekas cits neatliek, kā visus priekus apvienot, un tad nu sanāk kafijas vārīšana, drukāšana un aptauju rezultātu aprobēšana pie virtuves galda, kamēr pa televizoru fonā iet jau piektā filma, jo nezin kāpēc ir sagribējies kaut kādu darbību un troksni pie lielas nopietnības. Un bardaks! Vienmēr līdzi nāk bardaks, kad nokrāmēts ir katrs istabas stūris, grāmatzīmju vietā saliktas pildspalvas, zem drēbēm paslēpti noderīgi raksti, un šis haoss ir mans miers. Tas ir mans radošais process.
Paldies pasniedzējām Lindai Zulmanei, kas pasniedza daiļrades psiholoģiju, un Janai Eglei, kas pasniedza prozas rakstīšanas pamatus, par šāda darba - esejas par savu radošo procesu - uzdošanu.
Paldies Liepājas Universitātei par brīnišķīgo maģistra studiju programmu "Rakstniecības studijas"
Komentāri
Ierakstīt komentāru