GALVENAIS VARONIS - JAUNIETIS. Augusts

Pēc smagas nopūtas ar postmoderno literatūru, nāca vēl smagāka, jo laimes ratā kā augusta tēmu uzgriezām ŠAUSMU literatūru. Nedēļu centos sagremot, kā nu tas būs, ka mēs, nupat izcīnījušās ar postmodernismu un visiem tā trīsstāvīgajiem terminiem, vasaras pēdējā mēnesī vēl dabūsim cīnīties ar literatūru, kuras mērķis ir atmodināt lasītājā bailes. Un tad sapratu, ka NĒ. Nebūs vis tā. Laimes rats ir forša lieta tad, kad tēmu ir daudz, visas ir interesantas un vispār ir tāds apjukums, ka nevar nu izvēlēties, ko lasīt, bet šoreiz uzgrieztais laimests kaut kā galīgi nenosēdās ne manī, ne arī, kā es to jutu, PLAUKTs lasītājos. Tad nu grupā uzrunāju lasītājus ar piedāvājumu tēmu mazliet grozīt - šausmas lai paliek rudens vakariem, bet augustu veltīsim tēmai, kuras centrā būs JAUNIETIS - cilvēkbērns, kam jūra līdz ceļiem, kas visas pasaules lietas uztver daudz šķīstāk un vienkāršotāk, nu, tāda tēma, kas roku rokā iet ar augustu un vasaras beigām. Un tā tad arī palika.

Lai tēma nevērstos pārāk plaša, izvirzījām piecus romānus, kas aktualizējušies pēdējā laikā vai vismaz desmitgadē. Un kopumā mums sanāca ļoti interesants mikslis - franču, vācu, itāļu un arī latviešu autoru darbos visdažādākajās šķautnēs atklājām bērna/jaunieša iekšējo pasauli, kas visbiežāk tiešā veidā norādīja uz mūsu (pieaugušo) nepilnībām.

Diskusiju sākām ar Rasas Bugavičutes-Pēces romānu "Puika, kurš redzēja tumsā", kuru kā lasītu bija atzīmējušas visvairāk PLAUKTa dalībnieces.

Fragments no grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā"

Šī grāmata lasītājiem ārkārtīgi liek aizdomāties par to, kas mums ir, un cik tas patiesībā ir ārkārtīgi daudz. Tā atgriež bērnībā un tās sajūtās, īpaši brīžos, kad kaut kas izdarīts ne tā, un tuvojas ziepes, kas tajā brīdī ir teju pasaules gals. Tā atklāj bērna iekšējo pasauli, to, cik ļoti viņš mīl savus vecākus par spīti visam, un to, cik ļoti arī pats vēlas būt mīlēts - kā bērns, kā draugs, kā sabiedrotais. Kā dzīva radība.

Larisas domas ir tādas, ka "Grāmatā aizskartas ļoti jūtīgas tēmas, kuras mēs katrs uztveram dažādi. Lasīju pasen, bet vēl šodien atceros, cik ļoti man žēl bija zēna Jēkaba un kā dusmojojs uz viņa vecākiem, kuri brīžiem, pēc manām domām, rīkojās ļoti egoistiski. Bet viegli jau spriest no malas..." Daina, kas pašā diskusijā piedalīties nevarēja, grupā rakstīja, ka "Patīk rakstnieces valoda un stils; ļoti laba grāmata, bet to, ka to kaķīti aizstiepa uz mežu un atstāja, to mana sirds nespēja pārdzīvot", un tur man jāpiebalso - tas bija brīdis, kad grāmatu noliku malā uz vairākām dienām!

Otra grāmata, ko apspriedām, bija Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks".

Par šo grāmatu tās lasītāji teica, ka tā ir teju izdziedama kā dziesma. Tajā īpaša vērība pievērsta paaudžu konfliktiem, virspusē paceļas jautājums - kāpēc bērniem un to vecvecākiem ir tik labas attiecības? PLAUKTa lasītājus tas noved pie atziņas, ka "vecāki lai audzina, vecvecāki mīlēs". Grāmata ar laimīgām beigām, ļoti vērīgu bērna iztēli un skatu uz pasaulu, un tās mērķauditorija bez šaubu ir pieaugušie - tie, kas vecāki.

Komentārs no PLAUKTa dalībnieces Ineses: "Lieliska grāmata,kuru lasot aizklejoju savā bērnībā. Cik svarīgi un nozīmīgi mums ir vecvecāki! Vecupapi, Babas, Oķi, Babuškas, Opīnītes, Opapi un Omas. Katram tie ir citādos vārdos. Lasot nobeigumu pat asaru nobirdināju... "Cilvēks pavisam nenomirst,kamēr viņu kāds mīl..." daudz laba jādara dzīviem esot, domājot par vietu, kurā dzīvojam un mazbērniem, kurus lolojam."

Turpinājām sarunu ar franču autores Delfīnes de Vigānas diviem romāniem "Lojalitātes" un "No un es".

Tie, kas bija lasījuši LOJALITĀTES, atzina, ka grāmata ir ļoti smaga un depresīva, taču vienlaikus lasījusies ļoti ātri. Par ko tā ir? Pārsvarā par pieaugušo cilvēku egoismu, viņu maskām un veiktajām manipulācijām vienam ar otru, no kā ļoti cieš bērni. Rakstniece principā ir nolikusi spoguli, tā pateikdama - piaugušais, paskaties uz sevi, kāds tu esi! Vienā vārdā - skarbi. Bez šaubām, grāmata domāta pieaugušajiem.

Mazliet cits stāsts ir par NO UN ES. Grāmatā ne viena vien smaga tēma, taču šoreiz tas ir ne vien pieaugušā spogulis, bet visas pasaules spogulis. 

"Mēs spējam sūtīt kosmosā virsskaņas lidmašīnas un raķetes, identificēt noziedznieku pēc viena mata vai sīkas ādas plēksnītes, radīt tomātus, ko var glabāt ledusskapī trīs nedēļas, un tiem nav ne vainas, un mikroskopiskā mikroshēmā ietilpināt miljardiem informācijas vienību. Mēs spējam ļaut cilvēkiem nomirt uz ielas."

Atsaucoties uz "Piedzīvot" Aijas atsauksmi par grāmatu, tajā atrodams "Citāts pēc citāta, ko tā vien gribas izrakstīt kladītē zelta vākos." Grāmatas galvenā varone Lū ir ideāliste. Viņa vēlas salabot pasauli. Un viņa sastopas ar realitātes skarbumu, šī pasaule izmaina viņu pašu. Atšķirībā no visām iepriekšminētajām grāmatām, šī noteikti ir tāda, kas jālasa jauniešiem!

Nobeigumā vācu rakstnieka Volfganga Herndorfa "Čiks". Nu, tad beidzot!

Tik, tik, tik forša, tik īsta, patiesa un bez šaubām jautra grāmata! Tau burtiski strāvo cauri pusaudzība un amzierēšanās, jautrība un reizē nopietnība, dzīvības un nāves jautājums par to, kā nebūt pilnīgam losim starp daudziem citiem tādiem pašiem. Par šo grāmatu nosecinājām - iesaku, iesaku, vēlreiz iesaku, ja gribas jautru un autentisku lasāmvielu par pusaudzībām!

Lielu darbu, daloties ar citātiem, paveica Anna:

"Es vienu brīdi sāku domāt, vai man arī nekļūt par zilo. Tas tagad tiešām būtu risinājums visām problēmām, bet diemžēl man nekas nesanāca. Man Čiks plānprātā patika, tomēr meitenes kaut kā patika labāk."

"Es neparko nespēju iztēloties, ka es arī reiz varētu būt tāds bēšs pensionārs. Bet visi vecie vīrieši, ko pazinu, bija bēši pensionāri. Un pensionāres bija tādas pašas. Man bija baisi grūti iedomāties, ka šīs vecās sievietes reiz arī bijušas jaunas. Ka reiz viņām bijis tikpat daudz gadu, cik Tatjanai, un viņas vakaros uzcirtušās un gājušas uz deju klubiem, kur viņas droši vien dēvēja par dūdiņam vai kaut kā tamlīdzīgi, pirms piecdesmit vai simts gadiem."

"Loģiski, es varētu ļoti precīzi arī viņas izskatu un viņas balsi, viņas matus un visu. Bet manuprāt, tas ir lieki. Jo katrs taču var pats iztēloties, kā viņa izskatās: viņa izskatās superīgi. Arī balss viņai ir superīga. Viņa vienkārši ir pilnīgi superīga. Tā var to iztēloties."

Galu galā, kas visām šīm grāmatām kopīgs? Viena lieta noteikti ir tāda, ka tajās tiek piedāvātas daudzas un dažādas ne-tradicionālas ģimenes formas. Jā, divi vecāki varbūt arī ir, bet iztrūkst mazliet no laimes, no saticības un mīlestības. Šajos darbos vecāki ir vai nu aizņemti ar savu ģēlu, šķīrušies vai dziļi sirdī nelaimīgi un tāpēc klātesamībā nejūtami. Un tad nu vēl tas, ka tās jau nemaz nav nekāda bērnu lasāmviela. Tās domātas pieaugušajiem. Paspoguļoties. Ieskatīties savā dvēseles dziļumā un ieraudzīt nezāli. Izravēt to. Un domāt, domāt, vēlreiz domāt. Lai būtu mēs labi cilvēki.