Nereti cilvēku domās un sarunās parādās diezgan līdzīgi un vispārpieņemti viedokļi par to, kādas ir jaunu cilvēku attiecības ar grāmatām. Šie stereotipi visbiežāk ir par to, ka jaunieši nelasa vispār un tikai sēž telefonos vai arī par to, ka literatūra, ko jaunieši izvēlas lasīt, nav atzīstama par nopietnu, vērā ņemamu un tādu pamatīgu lasāmvielu.
Vairāk par šo tēmu aizdomājos pēc tam, kad noklausījos podkāsta “Piedzīvot” sēriju “Ko jaunieši lasa?”, kurā podkāsta vadītāja un veidotāja Aija Bremšmite sarunā ar diviem vidusskolas/tikko pēc vidusskolas vecuma jauniešiem Kārli un Eniju centās šos pašus jautājumus izzināt sarunā ar pašiem vaininiekiem. Domāju, man noteikti nav vērts atstāstīt sarunā dzirdēto, to var noklausīties katrs interesents pats, bet vēlos te mazliet pareflektēt par dzirdēto, jo jāteic, ka tā ir viena grūta lieta ar tiem podkāstiem - tikai klausīties un pašam sarunā nepiedalīties (ja nu vienīgi savā galvā, ar saviem putniem), TĀPĒC šeit mani divi centi un pārdomas.
Laikam jau, ka galvenais valdošais stereotips ir tāds, ka jaunieši nelasa vispār, viņus grāmatas neinteresē, tikai ekrāni, ekrāni, ekrāni… Manuprāt, šeit pretī var uzdot jautājumu - kas ir tas, ko mēs, aizspriedumainie komentētāji, darām, lai sniegtu piemēru vai mudinātu jauniešus lasīt? Vai mūs pašus vakarā var atrast ar grāmatu rokās? Vai grāmatām mūsu mājās ir īpaša vieta? Vai mēs dalāmies savā pieredzē par izlasīto? Attiecīgi, vai tajā brīdī, kad spriedelējam par to, kāda vājpratīga paaudze tagad aug ar ekrāniem pie deguniem vien, paši nepavadām lielāko daļu sava vakara, pieburti ekrānam? Protams, ka viedas ierīces ieņem lielu lomu mūsu, īpaši jaunāko paaudžu dzīvēs, bet man gribētos teikt, ka katrai paaudzei savi putni, un zemē metama nav neviena - mainās tikai pieejas. Mums taču ikvienam kādā brīdī ir licies, ka, nu bāc, kādas tagad grāmatas, tas nav forši, nav aizraujoši un tam tak vispār nav laika! Īpaši skolas laikā, vai ne?
Sarunā pacēlās arī skolas tēma un man likās riktīgi interesanti tas, kādu riebumu var ieviest šie divi vārdi - obligātā literatūra! Un var jau saprast, jo kaut kā liekas, ka nevienam cilvēkam nepatīk lietas, kurām piekabina obligātumu. Tad viņas tādas smagas, spiedīgas. Un cik superīgi tas ir, meklēt aizstājējus tam obligātumam, kā piemēram, ieteicamā literatūra… Nu, uzreiz taču tā draudzīgāk? Par skolā lasāmajām lietām domājot, šķiet, ka mums katram ir ienācis prātā jautājums - nu kāāāpēc mums tās vecās klasikas!? Ir taču tik daudz JAUNĀKAS un AKTUĀLĀKAS, un LABĀKAS grāmatas…
No sava skolas laika un obligāti lasāmajiem darbiem, ar kuriem galīgi negāja, nebija pa ceļam vai vienkārši negribējas, kā pirmo pilnīgi noteikti atminos G. Jankovska romānu “Sōla”. Es viņu izlasīju, nebija tā, ka uzmetu pilnīgu mīksto, kā tas bija ar Pēru Gintu vai Faustu, bet nu bļāviensssss - man atmiņā palicis, ka garlaicīgāku darbu neesmu lasījusi. :D Šķiet, ka tur nesaskatīju pilnīgi nekādu sižeta līniju, visi notikumi bija vienādi, pelēki, maznozīmīgi un… nekādi. Pīīīīīīīīī. Sirdspukstus nenolasām. Domāju, vai tagad būtu citādi? Arī ar Pēru Gintu, Faustu un, kas tur vēl bija… Jāzepu un viņa brāļiem (eu, bet man baigi patika multene).
Man šķiet, ka jābūt lielam meistaram, lai šeit atrastu vidusceļu, bet tas noteikti nav neiespējami. Klasika ir klasika (fakti) un no viņas pilnībā prom nevajadzētu rauties, bet domāju, ka mīlestību pret grāmatu noteikti iemācīsies tas cilvēks, kuram ļaus lasīt sev interesējošus darbus un dalīties pārdomās tieši par tiem. Tādā ziņā, man liekas, ka brīnišķīgi lasīšanas semināri mums veidojas universitātē, kur nereti pasniedzēji nosaka tēmu un darbu izvēle ir vairāk vai mazāk mūsu, studentu, ziņā. Piemēram, populārajā literatūrā aizvadījām ļoti aizraujošus seminārus par zinātnisko fantastiku un detektīvu, latviešu literatūras aktualitātēs skaisti sadalījām “Mēs. Latvija. XX gadsimts” romānus uz galviņām, savukārt feminisma literatūras kritikas kursā pilnīgi brīvi varējām izvēlēties darbu, kuru aprakstīt caur feminisma literatūras kritikas prizmu. Rezultātā veidojas tik fantastikas un patiesas sarunas, tiek no jauna ieraudzīti jau zināmi darbi un iepazīti ne tik zināmi, diskusijai būtībā nav nekādu robežu. Formula varētu būt sekojoša: vairāk tēmas / mazāk obligātuma un konkrētu darbu = lasītgriboši jaunieši! :D
Domājot par to, kādas grāmatas lasa tie jaunieši, kas lasa, manuprāt, Enija un Kārlis abi gana daudz izteicās par sev tīkamākajiem žanriem, kā arī dalījās noderīgos ieteikumos, kas parādīja visiem skeptiķiem to, ka nav nozīmes tam, cik tev ir gadu - mēs katrs pats izvēlamies, ko, kad un kā lasīt, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un citiem jokainiem boxiņiem, kuros mūs grib ielikt.
Aizdomājos arī par to, kas bija tās grāmatas, pēc kurām stiepās mana roka tad, kad biju bērns un kad gāju skolā, tā kā te būs mazs mans atmiņu saraksts:
Enciklopēdijas, pilnīgi un noteikti! <3 Man ļoti patika tās šķirstīt un pētīt kā attēlus, tā arī pārlasīt daudzos interesantos faktus par pasaules rašanos, dzīvniekiem un daudz citiem brīnumiem. Atminos, ka ik reizi, kad aizgāju uz bibliotēku, lasītavā pāršķirstīju vismaz vienu ginesa rekordu grāmatu. :D
Grāmata, kas tika uzdota kā bubulīgā obligātā literatūra, un, kuru ieraugot, pāršķirstot un saprotot, ka te nav nevienas pašas bildes, tikai teksts, teksts, teksts, teju uz divām stundām histēriski raudāju, ir grāmata, kuru tagad esmu pārlasījusi vismaz reizes septiņas, un tā ir mana grāmatu grāmata - tā ir neviena cita, kā Lūsijas Modas Montgomerijas “Anna no Zaļajiem Jumtiem”. Tas ir ārprāts, kā es mīlu šo grāmatu! Viņa ik reizi man sniedz tādu siltumu un mīļumu, un tik patiesu prieku, ka… ahhh!!
Neliegšos, ka viena no manām mīļākajām triloģijām bija un ir “Bada spēles”. Bet interesanti man liekas tas, ka, lai arī man jau sen kā plauktā bija visas daļas, un pirmo es izlasīju pavisam drīz pēc tās iznākšanas, otrai un trešai es pieķēros 2015. gadā, kas, šķiet, ir baigā pauze, ja ņem vērā to izdošanas laiku (vismaz pāris gadi). Nezinu, kāpēc tā, laikam dikti sastresojos, lasot pirmo, ha. Katrā ziņā, ar šīm man ir auguši ātrlasīšanas rekordi - Bada spēlēm 3 dienas, Spēlei ar uguni 2 dienas un Zobgaļsīmi 1 vakars (beu beu beu beu beeeuuuummm).
Vidusskolas laikā dikti iemīļoju smeldzīgu dzeju par mīlestībām, īpaši jau Šekspīra sonetus. <3
12. klasē izdomāju, ka izvēles eksāmenu kārtošu literatūrā, tāpēc pievērsos jau iepriekšminētajai un baisajai obligātajai literatūrai jebšu tai, ko literatūras skolotāja iekļāva programmā un jāteic, ka bija darbi, kuri mani patīkami pārsteidza, piemēram, Aleksandra Bela “Būris”, kā arī darbi, kuros iemīlējos - Antuana de Sent-Ekziperī “Mazais princis”, kā izcils piemērs šeit!
Pēc vidusskolas ik pa laikam pasekojos kādam citātam, ko kāds grāmatu blogeris uzrakstīja. Tādā veidā, citātu aizrauta, iegādāju divas grāmatas - Paulu Koelju “Sānsoli” un Frederika Beigbedera “Mīlestība ilgst 3 gadus”. Pēc to izlasīšanas, ieraugot Koelju, ilgi novērsos (līdz šim gadam, kad studijas lika izlasīt un arī iemīlēt Alķīmiķi), savukārt Beigbederā riktīgi, riktīgi iemīlējos!
Nezinu vai tā ir, bet nu VARBŪT kādam rodas jautājums - bet kur tad Harijs Poters?; zinot to, kāda ir mana aizraušanās ar visu Poteriādi. Tad nu es atbildēšu! :D Ar Harija grāmatām es iepazinos tikai 20 gadu vecumā un, jā, nav noslēpums, ka es tās ļoti iemīlēju. Esmu tās vairākkārt izlasīju latviski, izlasīju arī angliski, regulāri pirms miedziņa arī klausos audiogrāmatas (uz riņķi, uz riņķi vien). Ar Hari man ir tādas īpašas attiecības. Man liekas, ka viņš pie manis atnāca īsteni visvajadzīgākajā brīdī, radot tādu mīļu un labu miera ostu, kurā patverties, kad viss slikti, vai vienkārši gribas sirdsmieru. Un tas liek izdarīt secinājumu arī par lasīšanu un tās vecuma grupām kā tādām - protams, var jau rakstīt grāmatas un paredzēt, kas būs tas vairums, kas tās lasīs, bet tas vien, ka grāmata ir bērnu, young adult fiction vai, vēl lieāks ārprāts, sieviešu romānu plauktos (kas tas vispār ir???), nenozīmē, ka citas grupas to nevarētu lasīt, iemīļot un ka tā nebūtu domāta viņiem.
Ja es analizētu savus lasīšanas paradumus, es teiktu pavisam vienkārši - kā uznāk! Man noteikti ļoti patīk fantāzija, kā arī dažādas zinātniskās fantastikas nākotnes vīzijas, bet tāpat labprāt pārlapoju dzeju vai izlasu kādu mīlasstāstu, vai pat detektīvu? Lasīšanai, tieši tāpat kā žanriem un literārajām vecuma kategorijām, stingri noteiktu robežu nav!
Un uz beigām divi grāmatu ieteikumi no manis, ko tad palasīt - vienalga, vai tu pieaudzis vai jaunietis, vai pieaudzis sirdī jaunietis!
“Čiks”, Volfgangs Herndorfs. Šī laikam skaitās jauniešu grāmata, un īpaši jau puikām, bet man, būdamai pieaugušai jaunkundzei, lika sirsnīgi smieties par to, cik forši var domāt un runāt četrpadsmitgadnieks, un es sarī sajutu to azartu un piedzīvojumu, kam puikas burtiski izbrauca cauri.
“Grāmatu zagle”, Markuss Zusaks. Grāmata, kurā galvenie varoņi arī ir jauni pusaudži, un tiem ir savas pusaudžu lietas, spēles, smiekli un ķīviņi, tikai… tas viss notiek 2. pasaules kara laikā Nacistiskajā Vācijā. Un stāstu mums stāsta nāve. Un arī viņai nav viegli to izstāstīt. Ļoti patiesi, smeldzīgi, smagi, skaisti, arī smieklīgi un baigi briesmīgi.
Abiem nosauktajiem darbiem ir uzņemtas arī filmas, un man viņas likās riktīgi labās!
Komentāri
Ierakstīt komentāru