Triviālais un noderīgais Paulu Koelju romānā “Alķīmiķis”

Portugāļu rakstnieka Paulu Koelju romāns “Alķīmiķis” ir viņa ievērojamākais darbs, kas pazīstams visā pasaulē, un šķiet, ka, ja cilvēks interesējas par literatūru, tad viņš par šo darbu un tā autoru noteikti būs dzirdējis. Grāmatas aizmugurē dots citāts, kas sniedz ieskatu šī darba esencē: “Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.” Šis viens citāts liek lasītājam saprast, ka darbs ir filozofiska rakstura un ka tā galvenie motīvi koncentrējas ap cilvēka Likteni un tā piepildīšanu. Šī darba pamatelementi ir jau pieminētā Likteņa īstenošana, dabas vienotība, kas pārveidojas pasaules dvēselē, un bailes, tāpat sastopami vairāki simboliski elementi – galvenā varoņa Santjago aitas, pati Alķīmijas zinātne un māksla, un tās noslēpumi un tuksnesis. Šis romāns, cik esmu novērojusi, sašķeļ tā lasītājus divās nometnēs – viena, kas par darbu jūsmo un labprāt lasa to vairākkārt, kamēr otra šo romānu uzskata par absolūti garlaicīgu, nespējot tikt tam cauri. Sākot to lasīt, uzdevu sev jautājumu – kurai no nometnēm pievienošos es?

Romāna pamatelementi – sekošana savam Liktenim un pasaules dvēseles izprašana – izklausās pēc lieliem un reizē ļoti triviāliem vārdiem, kas racionālam domātājam var šķist pēdējās muļķības, taču, uzskatu, ka šī darba pilnīgai izpratnei būtiski ir prast lasīt ne tik ļoti burtiski, cik pārnestā nozīmē, un mēģināt izprast šo lielo vārdu realizēšanos ikdienas dzīvē. Pēc Alķīmiķa teiktā, sava Likteņa īstenošana ir vienīgais līdzeklis ar kuru indivīds var dzīvot piepildītu dzīvi. Kad Santjago ir jāatsakās no savu ganāmpulku vai vēlāk no Fatimas, mīļotās sievietes, kuru iepazinis sava ceļojuma laikā, šīs izvēles – materiālie panākumi un mīlestība – rada šķērsli tam, lai viņš ietu pretī savam Liktenim. Un romānā mēs sastopam tādus tēlus, kas izvēlējušies šādas laicīgās bagātības tā vietā, lai sekotu savam Liktenim un to piepildītu. Viens tāds tēls ir kristāla tirgotājs, kuru Santjago sastop sava ceļa sākumā, un pie kura gadu nostrādā viņa veikalā. Tas atklājas viņa sarunā ar kristāla tirgotāju, kad tas uz jautājumu, kāpēc viņš nepiepilda savu piekto un pēdējo musulmaņa pienākumu – svētceļojumu uz Meku – viņam atbild: “Tāpēc, ka tikai domas par Meku mani uztur pie dzīvības. [..] Es baidos, ka, piepildot sapni, manai turpmākajai dzīvei zudīs jēga.” Kristāla tirgotājs pārstāv cilvēku, kurš ļāvis savām bailēm vadīt savu dzīvi. Rezultātā viņš paliek dziļi nelaimīgs, pastiprinot ideju par to, ka bailes ir šķērslis laimīgai un piepildītai dzīvei. Šis novērojums liek Santjago mest savas šaubas un bailes pie malas, un atkārtoti mēģināt iet ceļu pretī savam Liktenim, jo tie, kas to atliek uz vēlāku, līdz bailes tos pārņēmušas pilnībā, cieš dziļu nožēlu un nepiedzīvo bagātības un citas labvēlības, kuras Visums piešķir tiem, kas seko savam Likteņa ceļam. Būtībā sekošana savam Liktenim nozīmē sekošanu saviem sapņiem un to piepildīšanu, un neļaušanos bailēm, jo tikai tā cilvēks kļūs bagāts ne tikai laicīgā, bet arī garīgā nozīmē. Simboliski, šādu sekošanu savam Liktenim īsteno arī Alķīmiķis un alķīmijas zinātne – brīdī, kad metāli tiek pārvērsti zeltā, tie ir īstenojuši savu Likteni, sasnieguši savu augstāko esamību, un šī procesa garīgā izpratne ir visa pamatā.

Vēl viena būtiska mācība, ko Alķīmiķis māca Santjago, ir Pasaules dvēseles izprašana, kas ir garīgā vienotība starp visām lietām, kas ir uz pasaules, sākot no cilvēka un beidzot ar smilšu graudu tuksnesī. Ceļā uz to, lai izprastu šo Pasaules dvēseli, ļoti liela nozīme ir Santjago fiziskajam ceļojumam pāri Sahāras tuksnesim uz Ēģiptes piramīdām, lai tā laikā viņš ļautos arī savam garīgajam dvēseles ceļojumam. Santjago, būdams Alķīmiķa paspārnē, saprot to, ka, lai viņš pilnībā īstenotu savu Likteni, katrai lietai jābūt izgājušai cauri Pasaules dvēslei vai aplūkotai caur to, jo tikai tas var novest pie pilnības. Šāds priekšstats par cilvēkiem, metāliem un visām lietām, kam ir viens un tas pats mērķis – sava Likteņa piepildīšana – norāda uz to, ka visi dabas elementi ir dažādas viena gara formas. Šis romāna pamatelements, protams, var šķist bezgala triviāls, saskatot tajā ļoti maz noderīgā, jo, ko gan nozīmē pamērkt pirkstu Pasaules dvēselē vai skatīties uz lietām caur Pasaules dvēseli? Vai varētu, lūdzu, cilvēku valodā? Jāteic, Pasaules dvēseles pilnīgai izpratnei arī lasītājam jājūt vēlme sasniegt savu garīgo pilnību, atmetot pierādāmo, faktisko un racionālo pie malas. Arī lasītājam, tāpat kā Santjago, jāmācās runāt pasaules kopējā valodā. Tā nav valoda, kas būtu pierakstīta un izrunājama skaļi, bet gan valoda, kas nosaka visu lietu kārtību. Tā ir garīga valoda, kas būtībā dominē visā romānā un veido grāmatas galveno garīgo vēstījumu, tāpēc, kā jau minēju, darbs ļoti lielā mērā ir filozofiska rakstura, un tāpēc arī jālasa ar mērķi censties sevi garīgi pilnveidot un izprast. Viss kalpo vienam.

Rezultātā Santjago sasniedz Ēģiptes piramīdas un īsteno savu Likteni teju caur tādu kā Sprīdīša prizmu, atklājot, ka viņa bagātības patiesībā ir apraktas vietā, kur viņš par tām redzēja sapni – mājās, Andalūzijā. Bet kopumā stāsts un Santjago ceļojums nav bijis par šo bagātību lādes iegūšanu, bet par visu šo garo un kā fiziski, tā garīgi smago ceļu, ko viņš ir veicis, lai īstenotu savu sapni un savu Likteni. Man pat būtu gribējies, ka atpakaļ Andalūzijā viņš nebūtu izracis īstās bagātības, bet sapratis, ka tās ir viņa nu jau garīgā pilnībā, kuru viņš pasmēlies no Pasaules dvēseles, saprašanās ar savu sirdi un spēja runāt Pasaules valodā. Bet, protams, īstas bagātības pēc visām šīm ķibelēm nav sliktākais stāsta noslēgums. Par to, cik šis romāns ir triviāls vai noderīgs, šķiet, jāspriež katram pašam, jo tas ir ļoti atkarīgs no tā, cik cilvēks ir tuvs ar filozofiju un kādas vispār ir viņa attiecības ar Likteņa esamību un visu lietu saistību dvēseliskā līmenī. Un, atbildot uz jautājumu par to, kurai nometnei pievienojos, jāteic, ka, lai arī pati to negaidīju, tad noteikti esmu starp tiem, kas šo stāstu vēl pārlasīs un smelsies no tā daudz iedvesmas.

P.S. Jāpiemin, ka, ja ne pasniedzējs Edgars Lāms un viņa dotais uzdevums populārās literatūras studiju kursā šo romānu izlasīt, tad diez vai es aiz laba prāta būtu šo grāmatu paņēmusi rokās. Koelju "Sānsolis" pirms pāris gadiem man nu TIK ļoti nepatika, ka šim autoram biju pārvilkusi pāri krustu. Un, še tev, man patīk alķīmiķis un gribu vēl Koelju!

Citāti, kas iekrita sirdī

• Galu galā viņš vienmēr bija alcis iepazīt jaunas vietas. Un, ja viņš tā arī nenokļūs līdz piramīdām, vienalga viņš būs aizceļojis daudz tālāk nekā jebkurš cits aitu gans viņa zemē. [..] – Es esmu dēkainis, un es meklēju bagātības, - viņš skaļā balsī pasludināja. (51.-52. lpp.) 
• “Ir jābūt kādai valodai,” aitu gans domāja, “kas nav atkarīga no vārdiem. Kaut ko līdzīgu es jau pieredzēju ar aitām un tagad – ar cilvēku.” [..] “Tātad, ja es varu iemācīties saprast šo bezvārdu valodu,” aitu gans sprieda, “es varu iemācīties saprast arī pasauli.” (54. lpp.)
• “Es zinu, kāpēc gribu atgriezties pie ganāmpulka,” viņš sprieda. “Es saprotu aitas, viņas man nesagādā grūtības, un mēs varam būt labi draugi. No otras puses, es nezinu, vai tuksnesis var kļūt draugs, bet tieši tuksnesī man ir jāmeklē savas bagātības. Ja es tās neatrodu, vienmēr varēšu doties mājās. Galu galā man ir gana naudas un laika netrūkst. Kāpēc nepamēģināt?” (76. lpp.)
• Karavāna sakustējās, un vairs nebija dzirdams, ko anglis saka. Taču aitu gans jau zināja, par ko viņš grasījās stāstīt: par noslēpumaino ķēdi, kas noteica, ka viņš kļūs par aitu ganu, redzēs atkārtoto sapni, nokļūs pilsētā netālu no Āfrikas, sastaps karali un tiks apzagts, lai satiktos ar kristāla tirgotāju, un…“ Jo tuvāk kāds piekļūs savam Liktenim,” aitu gans sprieda, “jo skaidrāk pamanāma tā īstā jēga.” (84. lpp.) 
• Mēs baiļojamies zaudēt to, kas mums ir, vienalga, vai tā būtu dzīvība, manta vai īpašums. Bet šīs bailes izgaist, kad saprotam, ka pasaules vēsture un mūsu dzīvesstāsti ir rakstīti ar vienu roku. (88. lpp.)
• “Katram ir savs ceļš, kā izzināt pasaules kārtību,” viņš runāja pie sevis. “Angļa ceļš atšķiras no manējā un mans – no viņa. Tomēr mēs abi meklējam savu Likteni, un par to es viņu cienu.” (97. lpp.)
• Tajā mirklī laiks apstājās, tā viņam šķita, bet krūtīs uzbangoja Pasaules dvēsele. [..] Tā bija mīlestība. Kaut kas senāks par cilvēci un pirmatnējāks par tuksnesi. [..] Tā bija tīra Pasaules valoda. (106.-107. lpp.)
• “Tu stāstīji par saviem sapņiem, veco karali un bagātībām. Un tu stāstīji par zīmēm. Tagad man ne no kā nav bail – tās bija zīmes, kas tevi pie manis atveda. Tagad es esmu daļa no tava sapņa, no tava Likteņa, kā tu to sauc. Un tāpēc es gribu, lai tu turpini ceļu uz savu nosprausto mērķi.” (111. lpp.)
• Kamieļu dzinējs viņu saprata. Viņš zināja, ka ikviena lieta zemes virsū var pastāstīt par jebkuru citu lietu. Dažam pietika atvērt grāmatu vienalga kādā lappusē vai ieskatīties cilvēka plaukstā, citam labāk veicās ar kārts atsegšanu vai putnu lidojuma vērošanu. Lai kam cilvēks pievērstu uzmanību, viņš varēja atrast saistību ar tā brīža pieredzi. Patiesībā ne jau šīs lietas pašas par sevi kaut ko atklāja; tie bija cilvēki, kas, lūkodamies uz apkārtējām lietām, atklāja Pasaules dvēseles noslēpumus. (114.-115. lpp.)
• Notikušais aitu ganu bija ļoti satraucis. Jā, viņam bija laimējies pasaules dvēseles meklējumos, bet tagad kā samaksu par to viņš varēja zaudēt savu dzīvību. Tās bija baisas derības. Taču riskantas derības viņš bija slēdzis vienmēr, kopš pārdeva aitas, lai sekotu savam Liktenim. Kamieļu dzinējs taču arī bija teicis, ka nāve rītdien nemaz nav sliktāka par nāvi jebkuru citu dienu. Ikviena diena bija domāta, lai to dzīvotu, un ikviena – lai atstātu šo pasauli. (121.-122. lpp.) 
• Tev jāielāgo, ka mīlestība nekad neliedz cilvēkam sekot savam Liktenim. Ja viņš pamet savus pūliņus, tas nozīmē, ka mīlestība nav bijusi īsta… Tāda, kas runā Pasaules valodā. (135. lpp.)
• “Lai gan dažreiz es žēlojos,” tā runāja, “tas ir tāpēc, ka es esmu cilvēka sirds, un cilvēka sirdis tādas ir. Cilvēki baidās sekot saviem lielākajiem sapņiem, viņiem liekas, ka nav to cienīgi vai arī ka nekad tos nesasniegs. Mūs, viņu sirdis, pārņem auksti drebuļi, tikai iedomājoties vien par mīlētājiem, kas pamet viens otru uz visiem laikiem, par mirkļiem, kas varēja būt skaisti, par bagātībām, kas varēja tikt atrastas, bet palika uz mūžiem apslēptas zem smiltīm. Mēs to nevaram pārdzīvot, mēs briesmīgi ciešam, ja kaut kas tāds atgadās.” (145. lpp.)
• [..] ikviens, kas jaucas citu likteņos, nekad neatradīs savējo. (152. lpp.)
• “Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz.” (172. lpp.)
• “Tu, vecais burvi!” aitu gans iesaucās pret debesīm. “Tu zināji šo stāstu no sākuma līdz beigām. [..] Vai tu nevarēji man to aiztaupīt?” // “Nē,” viņš izdzirdēja balsi vējā. “Ja es tev būtu visu izstāstījis, tu nebūtu redzējis piramīdas. Tās taču ir varen skaistas, vai ne?”